CEĻVEDIS — Kad apsvērt injekcijas?

Osteoartrīta ārstēšanai nav viena universāla risinājuma. Vienam cilvēkam pietiek ar regulāru kustību un fizioterapiju, citam nepieciešama arī medikamentoza terapija vai locītavas injekcija. Savukārt izteiktāku locītavas bojājumu gadījumā kādā brīdī var tikt apsvērta arī endoprotezēšana.

Svarīgi saprast, ka šie ārstēšanas veidi ne vienmēr seko viens otram stingri noteiktā secībā. Ārstēšanu pielāgo sāpju intensitātei, locītavas stāvoklim, ikdienas ierobežojumiem un tam, kā pacients reaģējis uz iepriekš izmantotajām metodēm.

Ar ko parasti sāk?

Osteoartrīta gadījumā viens no svarīgākajiem ārstēšanas pamatiem ir kustība.

Lai gan sāpošu ceļgalu reizēm gribas saudzēt un kustināt pēc iespējas mazāk, ilgstoša mazkustība var vēl vairāk samazināt muskuļu spēku un locītavas funkciju.

Tāpēc ārstēšanas sākumā bieži tiek izmantoti:

• individuāli piemēroti vingrojumi;
• fizioterapija;
• muskuļu spēka un kustību apjoma uzlabošana;
• regulāras, locītavai piemērotas fiziskās aktivitātes;
• ķermeņa svara samazināšana, ja liekais svars rada papildu slodzi locītavai.

Mērķis nav “izvingrot bojāto skrimsli”, bet palīdzēt locītavai funkcionēt pēc iespējas labāk un mazināt simptomus.

Kad tiek izmantoti medikamenti?

Ja ar kustību un fizioterapiju vien nepietiek, ārsts var apsvērt arī medikamentozu sāpju kontroli.

Atkarībā no pacienta veselības stāvokļa un simptomiem tie var būt lokāli vai iekšķīgi lietojami pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi.

Arī šeit nav viena risinājuma visiem. Medikamenta izvēli ietekmē ne tikai ceļa sāpes, bet arī citas saslimšanas, lietotās zāles un individuālie riska faktori.

Kad sarunā parādās locītavu injekcijas?

Locītavu injekcijas parasti tiek apsvērtas tad, ja osteoartrīta simptomi turpina būt traucējoši, lai gan jau izmantotas citas konservatīvas ārstēšanas metodes, vai arī ārsts konkrētajā situācijā uzskata intraartikulāru terapiju par piemērotu.

Atšķirībā no tabletēm injekcijas preparāts tiek ievadīts tieši locītavā.

Taču arī “locītavu injekcija” nav viens konkrēts ārstēšanas veids.

Kortikosteroīdu injekcijas

Kortikosteroīdiem piemīt pretiekaisuma iedarbība, un tos var izmantot, lai mazinātu sāpes un iekaisuma radītus simptomus.

To priekšrocība parasti ir salīdzinoši ātra simptomu mazināšanās, taču efekta ilgums katram pacientam var atšķirties.

Hialuronskābes injekcijas

Hialuronskābe dabiski atrodas locītavas sinoviālajā šķidrumā un palīdz nodrošināt tā viskoelastiskās īpašības — slīdamību un amortizāciju.

Hialuronskābes preparāti tiek ievadīti locītavā ar mērķi papildināt šo vidi un mazināt osteoartrīta simptomus.

Dažādi hialuronskābes preparāti atšķiras pēc sastāva, koncentrācijas, molekulārās struktūras un nepieciešamā injekciju skaita.

CINGAL — divu komponentu pieeja

CINGAL vienā intraartikulārā injekcijā apvieno hialuronskābi un triamcinolona heksacetonīdu.

Ideja ir apvienot divas atšķirīgas pieejas: kortikosteroīda nodrošinātu agrīnu pretiekaisuma un simptomu mazinošu iedarbību ar hialuronskābes nodrošinātu ilgāku viskoelastisku efektu.

CINGAL klīniskajos pētījumos simptomu mazināšanās tika novērota jau agrīni pēc injekcijas un saglabājās pētījuma novērošanas periodā līdz 26 nedēļām. Tas nenozīmē, ka ikvienam pacientam rezultāts būs vienāds — terapijas efektivitāte un iedarbības ilgums var atšķirties.

Kurā osteoartrīta stadijā apsver injekcijas?

Šeit nav vienas robežlīnijas, piemēram, “II stadijā jāveic injekcija, bet III stadijā jau jāoperē”.

Rentgenoloģiskais locītavas bojājums ir tikai viena daļa no kopējās ainas.

Ārsts parasti vērtē arī:

• cik stipras ir sāpes;
• cik bieži tās parādās;
• vai sāpes traucē staigāt, kāpt pa kāpnēm, sportot vai gulēt;
• cik kustīga ir locītava;
• kādas ārstēšanas metodes jau izmēģinātas;
• pacienta vecumu, veselības stāvokli un aktivitātes;
• paša pacienta ārstēšanas mērķus.

Tāpēc diviem cilvēkiem ar līdzīgu rentgena attēlu ārstēšanas plāns var būt pilnīgi atšķirīgs.

Vai injekcija var aizkavēt endoprotezēšanu?

Locītavu injekciju galvenais mērķis ir simptomu mazināšana un funkcijas uzlabošana, nevis bojātā skrimšļa atjaunošana.

Tāpēc nevajadzētu uz injekciju skatīties kā uz garantētu veidu, kā izvairīties no operācijas.

Tomēr pacientam, kuram injekcija efektīvi mazina sāpes un palīdz saglabāt ikdienas aktivitātes, tā var būt nozīmīga neķirurģiskās ārstēšanas daļa laikā, kad endoprotezēšana vēl nav nepieciešama vai pacients tai vēl nav gatavs.

Kad tiek apsvērta endoprotezēšana?

Ceļa locītavas endoprotezēšana parasti kļūst aktuāla tad, kad osteoartrīts būtiski ierobežo dzīves kvalitāti un neķirurģiskās ārstēšanas iespējas vairs nenodrošina pietiekamu simptomu kontroli.

Par operācijas nepieciešamību nevar spriest tikai pēc rentgena attēla.

Svarīgi ir tas, kā cilvēks jūtas un ko viņš vairs nespēj darīt ikdienā.

Ja sāpes kļūst pastāvīgas, ievērojami ierobežo kustības, miegu un ikdienas aktivitātes, ir vērts kopā ar ortopēdu pārrunāt arī ķirurģiskās ārstēšanas iespējas.

Tātad — kad ir īstais brīdis jautāt ārstam par injekciju?

Ne obligāti tad, kad “vairs nekas nepalīdz”.

Par locītavu injekcijām ir vērts runāt ar ārstu jau tad, ja ceļa osteoartrīta sāpes:

• regulāri traucē ikdienas aktivitātēm;
• saglabājas, neskatoties uz kustību, fizioterapiju vai citām ārstēšanas metodēm;
• ierobežo spēju staigāt, sportot vai strādāt;
• liek regulāri lietot pretsāpju līdzekļus;
• būtiski samazina dzīves kvalitāti.

Tas vēl nenozīmē, ka injekcija noteikti būs piemērotākā izvēle. Sarunas mērķis ir saprast visas pieejamās iespējas.

7 jautājumi, ko uzdot ārstam

1. Kas tieši izraisa manas ceļa sāpes?
2. Kāda ir mana osteoartrīta pakāpe?
3. Kādas ārstēšanas iespējas man vēl ir pieejamas?
4. Vai manā situācijā būtu vērts apsvērt locītavas injekciju?
5. Kā atšķiras kortikosteroīda, hialuronskābes un kombinētās injekcijas?
6. Kādu rezultātu manā gadījumā būtu reāli sagaidīt?
7. Kad būtu jāapsver konsultācija par endoprotezēšanu?

Galvenais, ko atcerēties

Ceļa osteoartrīta ārstēšana nav izvēle starp “fizioterapiju vai injekciju” un pēc tam “injekciju vai operāciju”.

Bieži vairākas metodes tiek izmantotas paralēli.

Kustība un fizioterapija → simptomu kontrole → nepieciešamības gadījumā locītavu injekcijas → ķirurģiskas ārstēšanas izvērtēšana, ja simptomi kļūst izteikti un konservatīvā ārstēšana vairs nav pietiekama.

Svarīgākais ir atrast risinājumu, kas atbilst konkrētā cilvēka locītavas stāvoklim, simptomiem un dzīvesveidam.