Regulāras kustības un svara kontrole ir ārstēšanas pamats, taču ilgtermiņā konservatīvā terapija bieži nespēj apturēt slimības progresēšanu.
Osteoartrītam ir vairākas attīstības stadijas — no I stadijas, kad locītavā novērojamas agrīnas un vieglas izmaiņas, līdz IV stadijai, kad izmaiņas jau ir izteiktas un progresējošas. Regulāras fiziskās aktivitātes — pastaigas, peldēšana, riteņbraukšana — un svara kontrole ir ieteicamas visās osteoartrīta stadijās. Īpaši nozīmīgas tās ir I–II stadijā, jo palīdz stiprināt muskulatūru, saglabāt locītavas kustīgumu un palēnināt funkcionālo spēju pasliktināšanos.
Jaunākie pētījumu dati: Zviedrijas un Dānijas reģistru datu analīze (2024) liecina, ka pacientiem, kuriem ir laba atbildes reakcija uz izglītošanu un fizioterapiju kā pirmās izvēles ārstēšanu, nākamo piecu gadu laikā locītavas endoprotezēšana nepieciešama ievērojami retāk nekā pacientiem, kuriem šāda terapija nav pietiekami efektīva.
Konservatīvās jeb neķirurģiskās ārstēšanas efektivitāte, slimībai progresējot, var mazināties, īpaši III–IV stadijā. Izteikta osteoartrīta gadījumā par ārstēšanas „zelta standartu” tiek uzskatīta totāla locītavas endoprotezēšana. Tomēr jāņem vērā, ka arī pēc operācijas daļai pacientu var saglabāties hroniskas sāpes — aptuveni 5–8% pacientu pēc gūžas un 10–15% pacientu pēc ceļa locītavas endoprotezēšanas.
Ja fizioterapija un medikamentozā ārstēšana nesniedz pietiekamu efektu vai operācija nav iespējama nopietnu blakusslimību dēļ, var apsvērt minimāli invazīvas ārstēšanas metodes, piemēram, locītavas denervāciju. Procedūras laikā tiek ietekmētas nervu šķiedras, kas pārvada sāpju signālus no skartās locītavas, izmantojot radiofrekvences vai zemas temperatūras jeb krioiedarbību. Sāpju mazinājums var būt jūtams jau drīz pēc procedūras, bet efekts parasti saglabājas aptuveni 6–8 mēnešus. Tā kā nervu šķiedras ar laiku atjaunojas, nepieciešamības gadījumā procedūru iespējams atkārtot.
